Rīts bija lēns un dzidrs. Migla vēl gulēja pāri laukiem kā balts palags, un tikai pa laikam tai cauri izdūrās kāds saules stars. Māra, kura pirms nedēļas bija nosvinējusi savu 89. dzimšanas dienu, sēdēja pie mājas, uz soliņa, apsegusies ar pašas adītu vilnas lakatu.
Viņa klausījās, kā vistas kūtī “runā” un gailis, nedaudz jau aizsmacis, ziņo, ka rīts ir klāt. Dzīve laukos, Bauskas pusē, viņai bija kļuvusi samērā vienkārša – krūze tējas, kartupeļu dobes, daži salāti, vistas, mīļais suns Riko un klusums, kas reizēm šķita tik blīvs, ka varētu to “pārgriezt”. Pilsēta viņai bija pārāk skaļa, pārāk sveša, turklāt bija sajūta, ka tur visi ļoti steidzas, bet šeit laiks bija pacietīgs.
Dēls Pēteris dzīvoja Rīgā. Viņš atbrauca reti, vienmēr steigā, ar dārgu auto un telefona zvaniem starp sarunām.
“Mamm, tev viss labi?” viņš jautāja, bet balss jau skanēja tālāk, it kā viņš runātu ar laiku, nevis ar cilvēku.
“Labi, labi,” Māra vienmēr atbildēja. Ko gan citu viņa varēja teikt?
Mazmeita Anna bija citāda. Viņa atbrauca ar siltumu — ar smiekliem, kas piepildīja istabu, un ar rokām, kas prata gan paglaudīt, gan palīdzēt. Kad viņa ienāca, mājai šķita, ka tā atkal sāk elpot. Kādā siltā oktobra vakarā Anna atveda omītei fotoalbumu. Putekļains, bet pilns ar skaistām atmiņām.
“Skaties, omīt,” viņa teica. “Šis bija bēniņos — es domāju, ka tas ir tavs.”
Viņas abas sēdēja pie virtuves galda, kur lampas gaisma krita ar siltiem stariem pāri vecajiem attēliem, kuros bija tik daudz atmiņu…
Te — Māra ar vīru Jāni pie jaunās mājas, viņas rokās bērns, acis mirdz.
Tur — ražas laiks, vīrs ar traktoru, bērni ar piena kannām.
Un vēl viena — ar ābeli fonā, ko viņa iestādīja ar vīru Jāni.
Māra ilgi klusēja. Tad čukstēja:
“Tā bija mūsu pirmā ābele. Viņš vienmēr teica — ja ābele ražo, tad mājā viss labi. Kad viņš devās prom… debesīs, es to katru pavasari baroju ar pelniem. Un viņa vēl aug…”
Anna pasmaidīja. “Tā ražo visvairāk. Pagājušajā gadā mēs taisījām ābolu biezeni — tieši no tās.”
Vecā Māra pasmaidīja — lēni, ar pateicību. “Redzi, bērns, tā arī ir dzīve — kaut kas aiziet, bet kaut kas cits turpina dzīvot.”
Vēlāk viņas abas izgāja ārā. Gaiss bija vēss, bet dzidrs. Lapas čaloja rudens vējā.
Anna skatījās uz māju, kurā bija izaudzis viņas tēvs, un noteica:
“Es domāju… varbūt nākamgad es varētu pārcelties šurp. Strādātu attālināti, no šejienes. Tu būtu tuvāk man.”
Māra uz viņu skatījās ilgi. Acīs bija gan prieks, gan rūpes.
“Bērns,” viņa sacīja, “dzīve laukos nav tikai skaistas bildes un klusums. Te reizēm ir vientulība, te ir smags darbs, kas negaida un jāizdara. Bet, ja tu tiešām jūti, ka šī vieta tev ir vajadzīga — tad dari tā. Māja jūt, kad kāds grib to mīlēt.”
Anna piegāja tuvāk un apskāva savu omīti. “Es jūtu, ka šī vieta mani sauc,” viņa teica.
Un Māra saprata, ka tā ir patiesība — jo viņa pati reiz bija jutusi to pašu, tikai pirms daudziem, daudziem gadiem, kad vēl bija jauna un visa dzīve bija priekšā.
Salāti “vitamīnu bumba” – šoruden tie aizstās jums gan pusdienas, gan vakariņas: sātīgi un vienkārši
Tajā naktī, kad Anna bija jau aizmigusi kautkas notika…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
